Iesvētību drudzis

Jau trešo dienu, ienākot skolā, nav nekādu problēmu atšķirt 10. klases skolniekus no „pelēkās masas”, jo viņi šajā nedēļā iziet evolūcijas kursu paātrinātā tempā.

 

Pirmdien skolā bija manāms liels skaits neandertāliešu, kuri, lielākoties minimāli apģērbti vai tērpušies ādās, skraidīja pa skolu un savā neartikulētajā valodā centās savstarpēji sazināties. Komunikācija bija nepieciešama, jo jau pirmdien sākās 10. klašu evolucionārās attīstības pārbaudes, ko veica cienījamie 12. klašu skolnieki [kuri ir katra desmitklasnieka elks un sapņu etalons]. Pēc pirmās dienas bija skaidrs, ka 10. klasēm ir strauji jāprogresē, lai spētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem un tātad – attīstīties!

Otrdien, atsvaidzinot Seno laiku vēsturi, skolu pārpludināja simts un viena Kleopatra un citi togās ģērbti viesi no Senajiem laikiem. Šajā dienā 10. klases arī sagaidīja no viens no smagākajiem pārbaudījumiem, proti, klases stundu, kur skolotāja lomu uzņēmās 12. klašu skolēni, pārbaudot, vai desmitklasnieki atbilst ĀVĢ īstajām prasībām.

Pārcietuši šo pārbaudījumu, trešdiena bija veltīta jūras vilkiem un laupītājiem. Jāatzīst, ka šīs lomas interpretācija bija stipri interesanta… Bet visu neviltotu uzmanību piesaistīja mazie bio-ķīmiķi ar zīmītēm kaklos „ES MĪLU LAURU UN VAIRU!”. Šī atzīšanās mīlestībā aizkustināja daudzus.

Tiktāl desmito klašu skolēni ir absolūtā sajūsmā par notiekošo un neslēpj savu apbrīnu pret divpadsmitajiem! Jau rīt iesvētību drudzis uzņems apgriezienus, lai piektdien beidzot varētu tikt iesvētīti jaunie desmitie, kas vēl aizvien aug un attīstās, lai spētu savu evolūcijas ceļu veiksmīgi turpināt ĀVĢ gaiteņos!

 

 Paldies Mairai Mednei par jauno literātu evolūcijas iemūžināšanu!

 

Vasarāāā!!!!

Acīmredzamais – neticamais! Ir 31. maijs! Liecības jau saņemtas!

Šis mācību gads ir pagājis, ceru, ka šis blogs sniedzis jums daudz informācijas [noderīgas, informatīvas, interesantas]! Ceru arī, ka sadarbība ar šo blogu turpināsies arī nākamgad un ka blogs augs un attīstīsies, kļūs vēl populārāks un ĀVĢ skolēnu starpā atzītāks! Paldies tiem, kas jau lasa un turpinās lasīt!

Bet tagad aizmirsīsim skolu un ļausimies burvīgajai vasarai, kura mūs jau sauc!

P.S. Par skolu un mācīšanos var aizmirst visi šobrīd, izņemot, protams, mūsu mīļos 9. un 12. klašu skolēnus, kuriem vēlam veiksmi atlikušajos eksāmenos un kuru dēļ atgriezīsimies skolā arī vasaras laikā, lai sveiktu viņus izlaidumā!

 

- Paula

Panākumu kliņģeris

 

Šodien, pateicoties mūsu skolas čaklākajiem darboņiem, pārējie baudīja saīsināto stundu prieku, bet pēc stundām plkst. 14.00 skolas aktu zālē tika sveikti Āgenskalna Valsts ģimnāzijas goda un slavas kaldinātāji 2010./2011. m.g.

Kopumā tika apsveikti vairāk kā 120 mūsu skolas skolēnu, kuri saņēma atzinības rakstus par godalgotu vietu iegūšanu pilsētas un valsts mēroga konkursos, konferencēs un olimpiādēs.
Bez skolēniem tika godināti arī skolotāji, bez kuriem šādu panākumu artava nebūtu iedomājama!

Šī pasākuma norisi bildēs vari aplūkot šeit :
http://foto.avg.lv/2010_11/klingeris_2011/index.html

Hāgena balvas laureāti

17.maijā pienāca gals daudzajām teorijām un baumām par to, kurš īsti ir ieguvis balvu katrā no Hāgena balvas nominācijām. Noslēpumainības plīvurs krita, kamēr bukmeikeri vēl steidza izdarīt pēdējās likmes.
Otrajā Hāgena balvas pasniegšanas ceremonijā Hāgena statujiņas ieguva :

Sporta zāles tārps : Reinis Blūms [uz ceremoniju neieradās]

Skolas klauns : Kristaps Eihmanis
Saldākā sejiņa : Elza Ekmane
Par skaistām acīm : Kārlis Zenne

Gada pārītis : Simona un Kristofers [pārītis šoreiz neieradās pilnā sastāvā]

Skolotāju mīlulis: Jolanta Rimša [uz ceremoniju neieradās]

Rock star : Ieva Bērtulsone
Stila gurū : Anna Selecka
Džentlbeņķis : Sandis Polikevičs
Lēdija : Simona Borovika

Apsveicam šī gada Hāgena balvas laureātus!

Foto : Katrīna Lipska
Vairāk bilžu : http://www.failiem.lv/list.php?i=rpjbxs

Kaķa glābšanas operācija

Nedēļas TOP notikums :

Jau vakar mūsu skolas acīgākie skolēni uztraucās par nabaga Muri [kaķa vārds mainīts], kurš, kā teica aculiecinieki, jau četras dienas netiekot lejā no koka. Vairāki izteica minējumus par iespējamajiem kaķa rīcības iemesliem, bet viņš pats no komentāriem atteicās un nelikās ne zinis par vērotājiem un paparaci. Jau tad Mura glābt-gribētāji centās izdomāt dažādus veidus, kā palīdzēt kaķītim nokļūt atpakaļ uz zemes. Bija variants par sporta skolotāja zināšanu pārbaudi virvju un kāpšanas mākslā, protams, neiztikt arī bez varianta, ko visi redzējuši amerikāņu filmās, kur ugunsdzēsēji glābj omīšu kaķīšus, kas netiek lejā no koka. Iespējamo glābšanas variantu bija daudz, bet Muris pavadīja vēl vienu nakti kokā – nu jau piekto.

Šodien beidzot notika aktīva darbība.

Sākotnēji Murim centās palīdzēt, apšļācot viņu ar ūdens strūklu, kam [teorētiski] vajadzēja kaķim likt kāpt zemē no koka. Jāatzīst, ka šī ideja izgāzās ar skaļu blīkšķi, jo kaķi vairs nevarēja redzēt no 3.stāva loga, tas uzrāpās vēl augstāk!

Cilvēki sāka rīkoties operatīvi, tika izsaukti ugunsdzēsēji. Viņu ierašanās, protams, izraisīja lielu pūļa interesi. Pagalmā pulcējās gan skolotāji, gan tehniskie darbinieki un, protams, paši acīgie skolēni. Tomēr darbība netika sākta, kamēr nebeidzās starpbrīdis. Tikai stundas laikā kautrīgie, bet drosmīgie ugunsdzēsēji sāka pielietot savu tehniku un izglāba Muri! Par to, protams, ugunsdzēsēji saņēma skaļus aplausus un ovācijas no skolēniem, kuri, bez šaubām, tajā laikā cītīgi apguva mācību vielu.

Šī ķibele tika atrisināta bez „Degpunktā” iejaukšanās, bet paldies mūsu mobilajai reportierei – Katrīnai Bielei par bildēm!

Viens no mums : Sindija

Šoreiz rubrikā “Viens no mums” viesojas SP prezidente – Sindija Bokāne. Vai Tu zini tikai to, ka viņa ir SP prezidente, ja tas ir vienīgais, ko zini par viņu – turpini lasīt! ->

Cik ilgi tu mācies mūsu skolā?
- ĀVĢ mācos kopš 10. klases, tas ir, mācos tikai otro gadu.

Un jau esi SP prezidente, diezgan iespaidīgi. Vai uzreiz jau nāci ar šādām ambīcijām un mērķiem?
- Būtībā, iesniedzot dokumentus, runājot ar sk. Aispuri, jautāju, vai skolā darbojas skolēnu parlaments? Skolotāja atbildēja, ka nē! Tāpēc jau uzreiz manīju vīziju, ka noteikti kaut kas tāds būtu jāattīsta. Tas bija ātrās dabas lēmums. Protams, ambīcijas ir vienmēr.

Vai jau iepriekšējā skolā darbojies skolēnu parlamentā? Ja jā, kādi bija tavi pienākumi tur?
- Lūk, iepriekšējā skolā – Dobeles Valsts ģimnāzijā – gribēju darboties SP, bet kandidējot mani neiebalsoja. Par ko es ļoti sašutu, taču tā bija 7. klase un šķiet, ka tā bija mana pirmā rūgtā pieredze. Protams, atbalstīju skolas parlamentu, iesaistījos kur varēju. Bet amata nebija.

Šajā skolā strauji kāp pa karjeras kāpnēm, esi jau bez maz vai otrā persona pēc direktores. Kāda ir tava skolas prezidentes ikdiena?
- Tā saistās ar dažādu jautājumu kārtošanu – ar skolotājiem, pašpārvaldes biedriem, bieži kaut kur steidzot, kaut ko kavēju. Parasti tas vairāk ir jūtams pirms pasākumiem – steiga, plānošana. Ak, jā bez plānotāja NEKUR UN NEKAD. (smejas)

Kāda ir tavas attiecības ar taviem padotajiem SP un sadarbībā ar skolotājiem? Vai cilvēki ir pretimnākoši?
- Atbildot uz šo jautājumu, dažbrīd liekas, ka tās pat ir labākas nekā ar klasesbiedriem, jo ar šiem cilvēkiem esam līdzīgā ideju līmenī. Ir vieglāka komunikācija, tāpēc teiktu, ka attiecības ir labas. Ar skolotājiem strādāju lojāli, neizmatojot piešķirto statusu.

Vai cilvēki ir informēti par tavu amatu [ne tikai SP biedri], jūti popularitāti, atpazīstamību?
- Grūti pateikt, spriežot pēc apkārtējo dažkārtējas uzvedības, liekas, ka esmu atpazīstama un, tā teikt, cilvēki zina, kas viņu priekšā kādā no brīžiem ir nostājies. Tāpēc varētu apgalvot, ka, jā.

Mēs tevi zinām kā vienmēr skrienošo, darošo, aktīvo! Vai tiešām tāda arī esi savā dziļākajā būtībā, vai arī mājās un draugu lokā esi tikpat aktīva un nenogurdināma?
- Kad esmu ar draugiem – vienmēr atveros sarunai un ir daudzi temati, par kuriem apspriesties. Kad esmu viena – šīs īpašības parādās maz, es daudz klusēju, esmu mierīga un nosvērta. Tas par dažreiz ir ļoti labi. Jo var atpūsties no apkārtējās sabiedrības. Principā – cilvēki mani uzlādē. Jūs paši esat vainīgi, ka tāda nu esmu sanākusi! (smejas)

Cik daudz laika darbība SP atņem no tava brīvā laika arī ārpus skolas?
- Tas aizņem aptuveni 1/6, kur pārējā daļa sastāda citi pienākumi un citas aktivitātes.

Ar ko vēl tu nodarbojies ārpus skolas, kas ir tavas aktivitātes?
- Tātad es darbojos – nekaunēšos saukt to skaļā vārdā – Tautas partijas Jaunatnes organizācijā, kurā esmu viens no valdes locekļiem. Kā arī darbojos kā Tautas partijas biedrs dažādos citos jautājumos ārpus jauniešu kustības. Atbalstu arī daudzas citas nevalstiskās organizācijas, piemēram, ir izveidojusies sadarbība ar Rīgas Skolēnu Domi, Kultūras komitejā, esmu viena no brīvprātīgajiem AFS organizācijā. Ir arī bijušas daudzas citas aktivitātes, taču šīs ir visaktuālākās.
Kur Tu smelies enerģiju tam visam?
- Uzreiz varu teikt to, ka šo aktīvismu un lielo enerģijas spēku man dod tieši apkārtējie cilvēki. Tas ir mans instinkts būt un pastāvēt šādā veidā starp pārējiem.

Tava ikdiena ir diezgan aizņemta, kā visu spēj apvienot ar mācībām? Kāpēc tieši ekonomistu klase?
- Jā, ikdiena tiešām ir ļoti saspringta, jo nākas mācības apvienot gan ar darbu, gan ar organizāciju, gan arī ar pašpārvaldes darbu. Ir jāspēj! Vienmēr zinu to, ka, ja ir gribasspēks, tad var daudz ko sasniegt. Šajā gadījumā tas ir kluss un individuāls darbs ar sevi. Tas viss ir atkarīgs no pašas personības. Kāpēc ekonomisti? – neinteresē ne fizika, ne bioloģija. Literatūra, protams, ir saistoša, bet, šķiet, ekonomistu klase bija labākais risinājums.

Tuvojas divi lieli pasākumi SP skolas dzīvē – Hāgena balva un 3.kongress [vēlēšanas], kurās, protams, kandidēsi arī Tu! Kā tu vērtē savas izredzes tapt atkal ievēlētai šajā amatā? Vai to vēlies?
-Jau bieži vien, ar biedriem runājot, teicu, ka neveikšu nekādus politiskus gājienus vai netīrus darījumus. Pārzinot situāciju, dodu 100%, ka mani ievēlēs otrreizējai SP vadīšanai. Pirmkārt, jau tāpēc, ka otrs kandidāts vēl nemaz nav parādījies. Otrkārt, esmu pārliecināta par SP darbības sistēmu (neviens bez manis to nezina labāk) – smejas.

Pašpārliecināti! Bet bez konkurences citādāk jau nevar justies. Bet kāda ir SP nākotne, kāda aug jaunā paaudze, vai “vecajiem” biedriem ir nomaiņa?
-Vecajiem biedriem noteikti nav nomaiņas, ir tikai tapšana jaunā kvalitātē. Uzkrātā pieredze gada laikā lieliski noderēs nākamajiem pārvaldīšanas posmiem. Pašlaik ieguldu darbu ar jaunajiem vidusskolēniem, kuriem būs nepieciešams pārraudzīt SP darbību pēc manas absolvēšanas.

Paldies par veltīto laiku, Tavs novēlējums lasītājiem!
-Jā, šis ir vienos no daudzajiem Paulas Ozolas rakstiem rubrikā – viens no mums. Mans vēlējums būs gana ietekmējošs un ne tik vērsts uz jums personīgi, bet tomēr. Man prieks, ka lasi šo rakstu, jo tādā gadījumā esi ienācis SP mājas lapā, turpini sekot līdzi jaunumiem un galvenais atbalsti šos – citus no mums – cilvēkus. Arī tu šeit vari nokļūt. Tāpēc topi pamanīts, esi aktīvs. Neļaunojies, smaidi, esi pozitīvs un cilvēki tevi uzlādēs tieši tāpat kā mani! (smaids)

Bildes no Sindijas Bokānes personīgā arhīva.
Šī nav politiska reklāma (Sindija lika to uzsvērt :D )

Viens no mums : Valters

Skolā Valters Vestmanis ir viens no mums – fiziķis -, pēc skolas regbijists, bet vēl vēlāk – topošā mūzikas zvaigzne, bet ne viņš viens – visa grupa Knock Like You Know. Saruna ar Valteru par Valteru, mūziku un sportu!!

Kas tavā dzīvē ienāca pirmais? Sports vai mūzika?
- Hmm… laikam jau, ka mūzika. Kad biju maziņš, dziedāju visādos mūzikas koncertos, piemēram, „Cālī”, arī dejoju.
Un, kad tavā dzīvē ienāca sports?
- Vispār ar sportu esmu daudz nodarbojies. Pirmais kaut cik nopietnais sports bija karatē, ar ko sāku darboties 6 gadu vecumā. Pēc tam bija teniss, basketbols, futbols, handbols un tagad regbijs. Tā kā varētu teikt, ka esmu daudz ko sporta ziņā izmēģinājis.
Kāpēc apstājies pie regbija?
- Pirmkārt, man ļoti patīk komandas sporta veidi. Regbijs mani piesaistīja tieši tādēļ, ka tas ir kontakta sporta veids, ja tā ir pareizi teikt (smejas). Spēles ir tādas, kurās var vienkārši sevi visu izlikt uz laukuma. Tas nav tā, ka vienkārši noskrienies līdz bezjēgai. Noskatoties kādu regbija maču vari secināt, ko es ar to domāju (smejas) Varu teikt to, ka tagad, kad trenējos regbijā, negribu vairs trenēties nevienā citā sporta veidā.
Tātad esi atradis savu īsto nišu sporta jomā?
- Jā, pavisam noteikti. Regbijā ir viss – skriešana, spēles taktika, tehnika un kontakts tāds, ka man pilnīgi pietiek.
Bet šobrīd sports nav tava vienīgā aizraušanās, vēl aizvien aktīvi iesaisties arī muzikālajā vidē. Kā to visu paspēj apvienot?
- Viss ir iespējams. Vajag tikai sākt darīt!
Taisnība! Ja regbijs ir tava sporta niša, kas ir tava niša mūzikā?
- To gan es konkrēti nemācēšu teikt. Labam mūziķim ir jābūt vispusīgam un jāzina daudz kas par daudz ko. Es šobrīd galīgi neesmu labs mūziķis. Tur vēl tāls un līkumains ceļš ejams, bet, runājot par mūziku vispārīgi, klausos ļoti, ļoti daudz ko. Katrā stilā un dziesmā atradīšu kaut vai kaut kādu sīkumu, kas man patiks. Bet vairāk esmu kritis uz poprock/popcore. Ja tas neko neizsaka, tad var uzmeklēt tādas grupas kā blink182 un four year strong.
Un kādam mūzikas stilam tuvāku mūziku izpilda grupa, kuras dalībnieks esi tu?
- To pašu arī apmēram spēlējam. Esam vēl jauna grupa, paši jauni un zaļi pie saviem instrumentiem, tādēļ noteikti, ka mūsu dziesmas ar laiku kļūs arvien labākas un interesantākas.
Grupai jau ir bijušas ugunskristības un varētu teikt, ka  kāds pārītis uztāšanos jau aiz muguras. Neesat vēl saņēmuši piedāvājumus no ierakstu kompānijām, vai kvēlāko fanu vēstules?
- Jā, nākamnedēļ spēlēsim O2 arēnā Londonā un mūs iesildīs sum41 (smejas) galīgi nekas tāds vēl nav bijis. Bet tikai uzlaidiet mūs uz skatuves un nāciet klausīties, neko vairāk nevajag! Darbojamies ar mūziku, jo pašiem tas nereāli patīk!
Uz to O2 arēnas koncertu es varbūt varu dabūt backstage ieejas karti?
- Tad, kad mums būs backstage ar ieejas kartēm, tad noteikti (smejas)
Bet mēs nemaz nenoskaidrojām, kāds ir tavs amats grupā?
- Spēlēju rimta ģitāru un publiski sevi pazemoju domājot, ka man nedaudz sanāk dziedāt.
Kāpēc grupai ir tieši tāds nosaukums?
- Bija tā, ka man baigi patika manas iepriekšējās grupas nosaukums un sākumā gribēju to, bet acīmredzot tas neapmierināja visu grupas biedru karstākos sapņus, tādēļ sākām vienkārši domāt. Uztaisīju garu sarakstu ar visu, kas nāca galvā un šis bija nosaukums vienai dziesmai, kuru vēl nebiju sācis rakstīt. Beigu beigās sanāca tā, ka visiem iepatikās. Tāds apmēram ir tas stāsts.
Cik regulāri ir grupas mēģinājumi, un kas tas ir tie tekstu un mūzikas autori?
- Nosaukums un mēģinājumu laiki ir tās lietas, kur mēs pieļaujam demokrātiju. Dziesmu rakstīšana ir grūts process. Mums ir tāda kopēja vienošanās, ka tas, kurš atnāk uz mēģinājumu ar jau normālu ideju un materiālu dziesmas taisīšanai, tas ir, tā teikt, galvenais. Protams, ka katrs izsaka savu viedokli, saka savas idejas un tad staipām un grozām uz visām pusēm, bet parasti tie domātāji esam es un Vitālijs (otra ģitāra). Bet tekstus dziesmām pagaidām es vienīgais rakstu. Mēģinājumi notiek 1 vai 2 reizes nedēļā. Ekstrēmos gadījumos biežāk.
Kad bija pēdējais ekstrēmais gadījums?
- Šobrīd ir. 13. maijā piedalīsimies jauno grupu konkursā Jelgavā, kur mums no Imanta Ziedoņa dzejoļa ‘’Motors’’ jāuztaisa dziesma. Neesam vēl pusceļā tikuši, bet koncerts jau piektdien.
Bet tu esi arī Latvijas U-18 regbija izlases spēlētājs, ne tā?
- Tieši tā. Nesen atbraucām no Eiropas čempionāta, kurš norisinājās Francijā. Diemžēl palikām 4. vietā…
Man liekas, ka Eiropā būt ceturtajiem – nav nemaz tik slikti. Kāds ir tavs spēlētāja numurs izlasē?
- Mans numurs bija 20. Izlases pamatsastāvā gan netiku, jo trenējos tikai pusotru gadu. Regbijā ir tā, ka pozīcijas, kurās spēlē, ir sadalītas pēc numuriem no 1 līdz 15. Bet papildus pozīcijām ir tādi smieklīgi nosaukumi kā, piemēram, piekabe, stabs, mala, svīperis utt.
Savā nākotnes vīzijā vairāk redzi sportu vai mūziku? Bet varbūt tomēr fiziku?
- Visu kopā. Nemēģināšu, laikam ejot, sevi kaut kā ierobežot. Drīzāk gan tieši attīstīt. Sports un mūzika ir mani hobiji, bet fizika dzīvē noderēs.

Paldies!

Ja rodas papildus interese par Valtera un viņa domu biedru spēlēto mūziku, iegriezies šeit :
http://www.draugiem.lv/klyk/

Bet šeit ieskatas regbijā :

Foto no V.Vestmaņa personīgā arhīva

Dvēseles lidojums

3. maijā mūzikas kabinetā norisinājās skolas radošā žurnāla „Dvēseles lidojums” atklāšanas svētki.

Pasākuma gaitā žurnāla radošā redkolēģija iepazīstināja sanākušos klausītājus ar šī gada žurnāla saturu un struktūru, kas, protams, atšķīrās no iepriekšējiem gadiem. Kamēr klausītāji un skatītāji malkoja tēju un cienājās ar cepumiem, ar saviem darbiem, kas atrodami žurnālā, iepazīstināja arī jaunie autori. Izskanēja gan dzejas rindas, gan proza. Mūzikas kabinetā neiztikt arī bez muzikālā pavadījuma, par ko parūpējās Juta un Madara un Jānis un Raivis.

 

Pēc pasākuma uzdevu dažus jautājumus redkolēģijas pārstāvjiem – Marta Megnei un Tīnai Treimanei no 11.5.

Kāds ir jūsu ieguldījums „Dvēseles lidojuma” tapšanā?

M.- Oficiāli esmu redkolēģijas pārstāve, bet vairāk gan nodarbojos ar organizatoriskiem jautājumiem, it īpaši plānojot atklāšanas svētkus.

T.- Savukārt es veicu redaktora pienākumus : lasīju iesūtītos darbus, sadalīju tos pa nodaļām, piedalījos noformēšanas darbos. Uzrakstīju arī personificētās bohēmas stāstus, kas bija sadalīts 5 daļās un paskaidroja katras nodaļu, iezīmējot laika telpu, vēsturisko un vispārējo noskaņu.

Vai arī Tavi darbi ir atrodami „Dvēseles lidojumā”?

T. – Protams, arī mani darbi tur ir.

Kā norisinājās atvēršanas svētki, vai viss noritēja pēc plāna?

T. – Atvēršanas svētki lielākoties noritēja pēc plāna ar atsevišķiem improvizācijas elementiem.

M. – Laikam jau varēja būt vairāk tējas un cepumu. (smejas)

Cik liela bija atsaucība no rakstošajiem cilvēkiem?

M. – Atsaucības līmenis nav vērtējams viendabīgi. No dažiem nevarēja nevienu darbu pat ar varu dabūt, bet citi savukārt iesūtīja visu, kas bija sakrājies.

Kā vērtējat gala rezultātu – šī gada radošo žurnālu?

T. – Darbs ir veikts salīdzinoši labi, taču ir atsevišķas nianses, kas netika izpildītas vai varēja būt labākas.

M. – Vienmēr jau var būt labāk un izdarīt vairāk, vai ne? (smaids)

Jaunais radošais žurnāls ir tikko iznācis, bet iepriekšējā gada žurnāls jau plūcis laurus valsts līmenī, kur iegūta 1. vieta, bet apbalvošana jau 06.05.2011.

Novēlam tikpat spožus panākumus arī jaunajam žurnālam nākotnē!

 

 

Foto : Helēna Strazdiņa

 

 

Māksla skolas gaiteņos

Nu jau gandrīz nedēļu skolas otrā stāva gaiteni vari šķērsot citādāk – vairs nav jāskatās tikai uz saviem purngaliem! Gaiteņa sienu tagad rotā mūsu pašu skolotājas un arī mākslinieces Ramonas Ķiesneres gleznas.

Izstādes sākotnējais nosaukums ir:  „Skaties uz gaismu, zirgs!

Kāpēc zirgs?
Zirgs ir darbam.
Zirgs ir skaists.
Zirgā ir spēks.
Zirgā ir bailes.
Zirgam uzliek klapes uz acīm, lai viņš ietu tur, kur viņam liek.
Zirgs velk.
Zirgs ir latviešu tautasdziesmā.
Zirgs nemīl vientulību.
Zirgs skumst, priecājas, trako, aulekšo, krīt un atkal ceļas…
Es esmu dzimusi ugunīgā zirga gadā. 

Kāpēc gaisma?
Tāpēc, ka tā atklāj visu.
Bez gaismas nav nekā.
Gaisma dod visu- krāsu, apjomu, formu.
Gaisma ir skaista.
Skaistums izglābs pasauli.
Es ticu, ka tuneļa galā vienmēr ir gaisma.
Lai tikai pietiek spēka un pacietības tikt līdz galam.”

Izstādes aprakstā pati Ramona Ķiesnere ievietojusi novēlējumu mums visiem :

Kad mēs radam, mūsu radītais pasaka par mums vairāk nekā uzrakstītais. Tad, lūk, arī mans vēstījums visiem šajā pavasarī ar vēlējumu ticēt, mīlēt, gaidīt un radīt!

 „Māksla nav izdzīvošanas veids. Tā ir ļoti humāna metode kā padarīt dzīvi vieglāk panesamu. Nodarbošanās ar mākslu, vienalga cik labā vai sliktā līmenī, palīdz jūsu dvēseli celt debesīs.

Dziediet dušā. Dejojiet pie radio. Stāstiet stāstus. Uzrakstiet dzejoli draugam, kaut vai draņķīgu pantiņu. Dariet to, cik labi vien spējat. Jūs saņemsiet milzīgu atalgojumu. Jūs būsiet kaut ko radījis.”
/Kurts Vonnegūts/

Ramonas Ķiesneres gleznas vari vērot katru dienu, bet atklāšanas brīžus vari aplūkot šeit : http://foto.avg.lv/2010_11/kiesnere/index.html

Paldies Ramonai Ķiesnerei par palīdzību raksta sagatavošanā.

Viens no mums : Arita

Šoreiz rubrikā Viens no mums varēsi iepazīties ar atraktīvu un visnotaļ sportisku meiteni. Arita Priedniece mācās 11.6 klasē un viņas aizraušanās ir basketbols. Par un ap basketbolu un, protams, par Aritu! –>

Arit’, kāpēc sports? Nevis mūzika vai, piemēram, māksla? Kas Tevi pamudināja izvēlēties tieši sportu?
- Sports varbūt tādēļ, ka visa ģimene ir lielajā sportā. Mēs ar māsu varbūt tā iespaidā, varbūt arī nē izvēlējāmies nodarboties ar sportu .
Tātad tavi vecāki arī ir sportisti?
-Jā, mana mamma ir 1980.gada Ziemas olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvēja kamaniņu sportā , bet tētis visu mūžu veltījis hokejam, viņš ir komandas ārsts.
Tad drīzāk jājautā, kāpēc tieši basketbols? Kāpēc ne kāds no ziemas sporta veidiem?
- Basketbola izvēlē ir varbūt “vainojama” U. Semjonova, kas ir ģimenes draugu lokā un ievirzīja manu māsu basketbolā, un es, bērnībā būdama baigā žipere, jau piecu gadu vecumā māsas komandai biju karstākā fane. Bet jau sešu gadu vecumā devos līdzi māsai uz vasaras basketbola nometni.
Tātad tavas basketbola gaitas sākās 6 gadu vecumā?
- Tieši tā!
Vai nemēģināji arī kādus citus sporta veidus, vai arī vienmēr esi pieturējusies tieši pie basketbola?
- Nu… līdz sešu gadu vecumam dejoju tautas dejas, tad paralēli basketbolam no 7 līdz 9 gadiem spēlēju tenisu un apmeklēju modernās dejas. Protams, arī izmēģināju kamaniņu braukšanu, kas man prasīja pārvarēt lielas bailes, bet tie bija nieka 3 braucieni, pēc kuriem pateicu – nē! Basketbols man labāk patīk.
Pastāv stereotips, ka basketbolistiem/-ēm „nu tiem jau gan jābūt gariem cilvēkiem’’, cik daudz nosaka auguma garums, vai tas ir noteicošais?
- Ne vienmēr, bet gariem cilvēkiem ir daudz vieglāk apspēlēt pretspēlētāju un iemest, tādēļ arī garie cilvēki spēlē zem groza centra postenī. Un garajiem ir vieglāk „izsisties’’ uz augšu nekā īsajiem, jo konkurence mazo galā ir daudz lielāka nekā centra pozīcijai.
Un kādā pozīcijā spēlē tu?
- Es spēlēju par uzbrūkošo aizsargu. Mans ir trešais numurs.
Tu esi LV izlasē, cik saprotu?
- Nu jauniešu vecumā izlases ir pa vasaru. Esmu bijusi U-16 Latvijas izlasē gan pie gadu vecākām, gan pie sava gada meitenēm, bet tad sekoja trauma, kuras iespaidā neiekļuvu U-18 izlasē, paliku 13. kandidāte.
Vai bieži nākas saskarties ar traumām?
- Nu veselības dēļ pēc šīs sezonas arī beigšu profesionāli nodarboties ar basketbolu, un darīšu to prieka pēc, jo ir bijušas jau 2 ceļa operācijas, kā arī esmu ieguvusi smagā stadijā skoliozi.
Bet turpmāk savu dzīvi netaisies saistīt ar sportu kādā citādā perspektīvā?
- Kaut daudzi teikuši, ka mans pluss basketbola laukumā ir tas, ka labi pārredzu laukumu un gudri spēlēju, labprāt padalītos ar savu pieredzi ar jaunākām meitenēm, bet trenēt gan es negribu. Es domāju no sporta tā pat nekur tālu netikšu, un sportam mēģināšu palīdzēt citādā veidā, bet kādā –  to liktenis rādīs.
Cik šobrīd tavā ikdienā laiku paņem basketbols?
- Tās ir apmēram 5 vai 6 dienas nedēļā.
Citiem hobijiem ārpus skolas atrodi laiku, vai arī tas nav iespējams?
- Nu, godīgi sakot, tas ir grūti apvienojams, bet mans hobijs ir atbalstīt hokeja klubu Rīgas Dinamo un tēta pārstāvēto komandu HK Rīga, jo, vērojot hokeju, gūstu ļoti labas emocijas, kas mani uzlādē garīgi, lai varētu izturēt smagās nedēļas dienas gan skolā, gan treniņos.
Tu bieži uzturies ”stipri sportiskā” sabiedrībā un daudz mūsdienās tiek runāts par sporta un līdz ar to arī spotristu nākotni, kādu Tu redzi Latvijas sportu un sportistu sasniegumus nākotnē?
- Sportam Latvijā būs nākotne, bet profesionālais sports ir domāts pašiem stiprākajiem gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Ar to vēlos pateikt to, ka ļoti daudzi „atkrīt’’ pirms sasniedz augstu līmeni. Un Latvijā ir novērojams tas „tukšuma starpposms’’ starp jauniešu sportu un profesionālo, bet, ja veiks kādu rekonstrukciju, gan jau viss aizies vēl labāk!

Tātad tu pozitīvi vērtē iespējamo sporta izaugsmi un nākotni Latvijā?
- Jā jaunajiem ir „iekšā’’!
Tavs novēlējums lasītājiem!
- Sportojiet un būsiet paši foršākie!
Paldies!

 

Bildes no Aritas Priednieces personīgā arhīva.